Ar katru minūti, kuru pavadi miegā, ir arvien grūtāk pamosties. Tu iemiedz arvien dziļāk un dziļāk. Līdz brīdim, kad bez modinātāja un kafijas smaržas grūti saņemties tikt ārā no gultas... Līdzīgi kā ar attiecībām, savstarpēju uzticēšanos, nodevību un rētām sirdī. Pienāk brīdis, kad tas viss dzīvē ir tik daudz par daudz, ka Tu, cilvēks, iemiedz un bez ārējas iedarbības būs sasodīti grūti pašam pamosties. Iemiedz noslēdzoties, nocietinoties un pašaizsargājoties. Dzīve jau ar to nebeidzas. Tik paliek gauži formāla, lietišķa, ikdienišķi parasta un atsvešināta no cilvēciskas tuvības... 

Stāsts par to, ka mums ir jārāpjas atkal un atkal ārā no savas komforta zonas, lai piedzīvotu patiesas sajūtas un izdzīvotu dzīvi. Mums ir jāpamostas! Lai arī cik ilgi mēs nebūtu snauduļojuši, attaisnojoties ar to, ka mūsu dzīvēs viss jau tāpat ir kārtībā arī bez otra cilvēka, attiecībām vai vienkārši siltas, neko neapsološas kopābūšanas... Jā, neko neapsološas. Vismaz iesākumā. Vismaz pamošanās brīdī. Proti, lai paši nejauši nesabradātu atkal savas sajūtas un nesāktu no jauna būvēt ap sevi tikko kritušo cietoksni ;) Ir jāmācās ļauties un nepretoties nejaušību un dzīves impulsu mutuļiem, jo sāpēs jau tāpat vēl kādreiz dzīvē - vai no salauztas sirds, vai no zobārsta apmeklējuma... ;) 

Pateicoties kādam skaistam, apburošam un vienkārši ļoti īpašam [nepārprotiet - sieviešu dzimtes] pamošanās impulsam, esmu šovasar pamodies, izpletis spārnus un atkal iemācījies saskatīt jēgu šķietamās nejaušībās. Katrs cilvēks mūsu dzīvēs ienāk kaut uz minūti, nedēļu, mēnesi vai mūžu, lai mums ko iemācītu un atstātu pārdomām. Paldies Viņai par to, ka ir tepat! Paldies Viņai par tiem brīžiem, kad mani pārņem pozitīvs mulsums! Paldies Viņai par pamošanās sajūtu!  ;)

Noslēgumā tik neliels citāts iz šodienas iedvesmas skaņas: "Es nevaru ne Tevi, ne sevi, ne pasauli pārtaisīt. Es varu vien rīt, kad migla krīt, aiziet tīrumā asnus dzīt..."